Cilvēks. Un viņa daba.

Fakts, ka kāds slēpjas no cilvēka, kurš, kā vēlāk izrādās, ir gandrīz akls, sagrauj augstprātību pašos pamatos.

Bāka

  Tāds kā smalks mājiens priekš manis, lai padomātu par savu lietderību vietā, kur šobrīd atrodos. Un iespējamo lietderību vietā, kur neatrodos.

Misters Blū

Ābols - visu augļu auglis

  Trīs dienas Tukumā notiek ābolu izstāde. Šajā izstādē ir vairākdesmit šķirnes visādām gaumēm. Mani favorīti - Sīpoliņi, Bērsis (Sīpoliņu lielais brālis) un divas šķirnes ar super-truper nosaukumiem - Nezaležnistj un Fonarik Astahova. Nu, lai kā arī neizklausītos, garšo brīnišķīgi. Nopirkt gan nevar, bet varbūt pat labi, ka tā, jo tādās reizēs parasti gribās šitos un šitos, tad vēl šos, tos, un tos arī noteikti.

Atmiņā palikušie. Memorable.

  Katrs cilvēks šodien nav tāds pats kā vakar un rīt nebūs tāds, kāds ir šodien, pat ja  ārējas pārmaiņas nav novērojamas. Katra diena ir unikāla ar savu devumu, jo piedāvā savu pieredzi, kas nereti pavada pat visu mūžu. Ar izlasītiem teikumiem, sastaptiem cilvēkiem, redzēto gadalaiku. Stundas nomaina viena otru, saule uzlec un noriet, bet ne visu cilvēks atcerās. Saglabājās atmiņā palikušās lietas – smaržas, vārdi, skatieni, žesti u.c. Šoreiz tieši par vārdiem. Es atceros teikumu, kas izteikts 20 gadus atpakaļ. Un atceros vēl kādu 10 gadus atpakaļ. Viss pārējais ir pabalējis – vieta, cilvēki, iemesli, bet tas ir palicis. Arī vakar, aizvakar, iepriekšējā trešdienā, katru dienu es dzirdu visādus vārdus, kurus es ar grūtībām atceros, bet šos es atceros vēl tagad, jo tie bija domāti tieši man. Tādos brīžos man nav jānopūlās ar domu – kaut es atcerētos, kaut neaizmirstu. Nē, šie vārdi paliek neizdzēšami un skaidri it kā tikko pateikti. Jo tiem nav tikai skaists skanējums.

 Bet tam visam ir arī otra puse. Ir vārdi, kuru es cenšos aizmirst, vēlos, lai nekad tos nebūtu dzirdējusi, bet tie ir palikuši.

Kur paliek manis izteiktie vārdi?